Штаб защиты русских школ, официальный сайт
Штаб защиты русских школ, официальный сайтKrievu skolu aizstāvības štāba aktīvisti ar badastreiku gatavosies protesta akciju kulminācijaiAr mazākumtautību skolu reformas pretinieku izziņotā badastreika dalībniekiem tiekos karstā laikā, kad dzeltenā prese pirmajās lappusēs jautā «Vai Latvija šķelsies divās daļās?» un iekšpusē to sev «astroloģiski» pierāda «Protams, ka jā!», kā avīzē MK–Latvija. Badastreiks, kas sākas pirmdien, plānots kā sagatavošanās 1.septembra mītiņam pie Uzvaras pieminekļa, turpmākam skolēnu streikam skolās un kulminācijai — krievu kopienas apvienotajam kongresam septembra otrajā sestdienā. Bijušajā Šmerļa slimnīcā vecākais streikotājs lūdz kolēģei: «Gunta, vai tu nevari laist mani pie datora?» Tajā viņš man rāda savas ģimenes fotogrāfijas: «Mans 29 gadus vecais dēls, kapteiņa vecākais palīgs supertankerā, 1,5 gadus veca mazmeita, un, lūk, te, arī mana meita, 9 gadi — es apprecējos otrreiz.» Lai viņas mācītos krieviski, anesteziologs reanimatologs Viktors Dergunovs (53) badosies.»Vīru pilnībā atbalstu,» telefona klausulē saka viņa sieva Jeļena. Viņa strādā par medicīnas māsu Gaiļezera slimnīcas reanimācijas nodaļā, bet V.Dergunovs — plastiskās ķirurģijas privātklīnikā, operācijās palīdzot sievietēm atbrīvoties no celulīta vai palielināt krūtis. Reforma esot aizskārusi Latvijas krievu vidusšķiras intereses — tādu kā viņa ģimene.»Krievu valodā saņemtā izglītība mums ļauj būt veiksmīgajiem konkurencē. Kāda velna pēc ir jācieš mūsu bērniem?» Kā 11.septembrī paredzētā Latvijas krievu kopienas apvienotā kongresa delegāts viņš saka: «Pietiek! Latviešiem ir jādalās varā ar krieviem, visiem ir jādod pilsonība un krievu valodai — oficiāls statuss.» Cik ilgs būs badastreiks, V.Dergunovs nezina. Par štābistu viņš kļuvis pēc Jakova Plinera ciemošanās vecāku sapulcē prestižajā Rīgas 34.vidusskolā, kur mācās V.Dergunova meita. Riskējot viņš savā mūžā arvien bijis veiksmīgs un ir pārliecināts: «Mēs uzvarēsim! Jeb teiksim maigāk: panāksim savu.» 1984.—1986.gadā strādājis Alžīrijas slimnīcā, kad PSRS palīdzēja jaunattīstītajām valstīm, piesakoties konkursā pēc sirdsbalss, pēkšņi saņēmis 20 reižu lielāku algu. 1988.gadā devies likvidēt zemestrīces sekas, Armēnijā, izglābis citu dzīvības — un pats palicis dzīvs. Nekad nav bijis komunistiskajā partijā, Alžīrijā un Armēnijā bijis liecinieks etniskiem konfliktiem: «Kamēr neesam šķērsojuši bīstamu svītru un kopienas Latvijā nav pilnīgi nošķīrušās, ir jāatceļ reforma.»Štāba aktīviste, māte Lidija Potjomkina, ko domubiedri nosauca kā streikotāju, to noliedz: «Nebadošos, jo gribasspēks nav tik liels.» Skolotāja Ludmila Smirnova teic: «Iešu darbā un badošos līdztekus mācību stundām. Kādas desmit dienas.» Nenosaucot darbavietas nosaukumu, lai skolas administrācijai nerastos nepatikšanas, viņa norāda uz savu rakstu par reformu un diskusijas nepieciešamību krievu Dienā 1998.gadā. «Es nebrīnos, ka daži netic mūsu godīgumam, jo šī politiskā elite samaitājusi Latvijas tautas morāli,» noguris saka V.Dergunovs, kas badosies publiski štāba un partijas Līdztiesība kopējās telpās. «Ja gribat, varat uzstādīt WEB kameras un mūs vērot caurām diennaktīm.» Avīzes Čas žurnālists un Rīgas 22.vidusskolas skolotājs Igors Vatolins: «Es esmu streika idejas autors un arī badošos. Tā ir nevardarbīgas pretošanās žanra klasika — kad nelīdz ne piketi, ne manifestācijas un ne mītiņi, cilvēks iziet cīņā ar valsti viens pret vienu, liekot uz kārts savu dzīvību.» Krievijas Valsts domes deputāta Dmitrija Rogozina palīgs un štāba ideologs Aleksandrs Kazakovs, kas brīdinājis, ka pasākumi 1.septembrī var pārvērsties sadursmēs, skaidro: «Mēs pētījām badastreiku vēsturi, un tiem arvien ir panākumi. Valsts mašinērija ir ietekmējama.» Viņš pats nebadošoties, bet kopumā kādi četri cilvēki to darīšot publiski un vismaz tikpat daudz — turpinot iet uz darbu. A.Kazakovs uzsvēra: «Mūsu mītiņš 1.maijā palika pilnīgi nepamanīts starptautiskajos medijos mūsu neveikluma un Latvijas valdības destruktīvas pretdarbības dēļ. Bet šoreiz tas vairs neatkārtosies.»»…Pakasi jebkuru krievu un atradīsi štābistu!» izsaucas V.Dergunovs, pārfrāzējot dzejnieku Aleksandru Puškinu, kuram štābista vietā bijis «tatārs». Izglītības ministra padomnieku Sergeju Ancupovu šādi vispārinājumi gan aizskar, jo liekas greizi: «Es arī esmu krievs. Labu mazākumtautību skolu direktori atzīst, ka bilingvālā izglītība pat veicina sekmes. Protestam nav pamata.» Uzzinot, ka štābisti plāno badoties līdz brīdim, kamēr netikšot pieņemts likums par mazākumtautību skolām, viņš saskata tajā mēģinājumu piesavināt sev citu darba augļus: «Ideja par likumu pieder aktīvai reformas atbalstītājai — Rīgas ukraiņu vidusskolas direktorei Lidijai Kravčenko. Premjers ir parakstījis rīkojumu par attiecīgās darba grupas formēšanu, un tuvākajās nedēļās gaidāmas pirmās šā likuma tēzes. Valsts neatbalsta asimilāciju.» Politoloģe Marija Golubeva piekrīt S.Ancupova teiktajam, ka politiskajam badastreikam ir maz kopīga ar izglītību un tās reformu, taču piebilst: «Viss būtu O.K., ja protestos spēlētos tikai daži PCTVL politiķi, nevis plašas ļaužu masas.» Atkārtoti norādot uz valdības atbildību un konsultāciju trūkumu ar mazākumtautību skolām un sabiedriskajām organizācijām, viņa domā: «Problēma nav izglītībā, valodā vai pilsonībā, bet tajā, ka, pat naturalizējoties un kļūstot par pilsoni, cilvēki nesajūt, ka ir kļuvuši par tās tautas sastāvdaļu, kurai, pēc Satversmē teiktā, pieder suverēnā vara Latvijas valstī.» Viņasprāt, tajā vainīgi gan PCTVL politiķi, kas klusiņām proponē nulles pilsonību, gan labējo partiju darboņi, kas liek saprast, ka Latvijas tauta Satversmē nav tieši tā tauta, kurā iekļūst arī tie pilsoņi, kas vakar naturalizējušies, — un tagad esot redzama šīs tuvredzības raža.