Штаб защиты русских школ, официальный сайт
Штаб защиты русских школ, официальный сайтKopš pagājušās nedēļas otrdienas Satversmes tiesa turpina izskatīt 20 Saeimas opozīcijas deputātu sūdzību pret izglītības reformu, proti, pret pārejas noteikumu punktu, kurš paredz ar 2004. gada septembri ieviest Latvijas mazākumtautību vidusskolās valodas proporciju 60/40. Viena puse saka: latviešu valoda ir jāmācās un pēc iespējas vairāk. Pretējā puse tam piekrīt – ar piebildi, ka reformas īstenošanas gaitā ir saglabājama cilvēku pašcieņa un noteiktas izglītības kvalitātes garantijas. Runājot tīri tehniski, izglītības vai tiesību plaknē, liekas, jautājums ir risināms. Taču šoreiz kompromiss ir jāpanāk arī citā jomā – politikā, kur, kā nu ir demokrātijas apstākļos, valda interešu dažādība. Valsts pārvaldes jomā klupšanas akmens ir varas nevēlēšanās vai nespēja uzsākt ar sabiedrību patieso viedokļu apmaiņu. Reformas mērķauditorijai nedeva un arvien netiek dotas reālās iespējas līdzdarboties lēmuma pieņemšanā un īstenošanā. Viņu viedokli klāsta skolu direktori un citi administratīvas vertikāles pārstāvji, kā arī īpaši uzaicināti kabatas NVO darboņi. Un tas nebūt nav ārkārtas gadījums, kad ir steidzami jādod pretspars štāba cilevičiem un plineriem. Tāda nu ir šodienas valsts pārvaldes attieksme – arī pret dzintara latviešiem.Izskatāmajā strīdā par izglītības reformu raksturīga iezīme ir tā, ka varas pārstāvji izvairās formulēt reformas mērķus. Laikam sabiedriskā miera labad. Atbilstoši lietas materiāliem un oficiāliem paziņojumiem reformas valodu proporcija 60/40 ir tikai pagaidu risinājums, paturot mērķī pilnīgu pāreju uz mācībām latviešu valodā. Vismaz to apgalvo Saeimu pārstāvošais jurists Gunārs Kusiņš. Savukārt izglītības ministre Ina Druviete turpat tiesas sēdē apgalvo, ka valodu proporcija 60/40 ir reformas gala punkts. Kas tad un kā tika skaidrots sabiedrībai pirms reformas ieviešanas? Vadoties pēc politiskas konjunktūras? Bet runa taču ir par veselas paaudzes nākotni. Bieži par pamatojumu reformas lietderībai, īpaši latviešu sabiedrības daļā, tiek lietota tēze – visiem ir jāpārvalda latviešu valoda. Bet par to jau sen neviens nestrīdas! Runa ir par konkrētu reformu, nevis vispārzināmām patiesībām. Tikpat labi reformu var pamatot ar to, ka zināšanas ir spēks, vai jo vairāk zini valodas, jo labāk.Būtiskā izglītības reformas skaidrošanas iezīme ir faktu trūkums. Pirms ķerties pie reformēšanas, netika lāgā pētīts, kādi ir patiesie nepietiekamo valodas zināšanu cēloņi. Nevajag diskusiju, lai saprastu, ka bez perfektām valodas zināšanām motivācija mācīties sarežģītus priekšmetus krasi mazināsies. Tieši šādas acīmredzamas reformas sekas izraisa protestus un faktisku reformas sabotāžu, nevis necieņa pret Latvijas valstiskuma pamatprincipiem vai latviešu tautu un tās valodu. Izglītības ministre ir spiesta atzīt, ka par reformas modeļa veiksmi vai neveiksmi varēs spriest tikai pēc 5 gadiem. Pašlaik reformas labumi ir nekas cits kā hipotēžu un konceptuālo atziņu kopums. Demokrātijas princips paredz sabiedrības (vecāku un profesionāļu sabiedrisko organizāciju) klātbūtni gan hipotēzes un koncepcijas izstrādes stadijās, gan realizācijas gaitā. Šajā gadījumā mēs redzam pavisam citu ainu. Bez vērā ņemama atbalsta tās adresātu vidū (par to liecina profesores Brigitas Zepas grupas pētījumi), bez iepriekšējas pārbaudes un eksperimenta reforma tiek masveidā un piespiedu kārtā ieviesta mazākumtautību skolās.No daudzām problēmām varēja izvairīties, risinot dialogu, nevis izvēršot skaidrošanas kampaņu. Pateicoties īpaši veiksmīgai skaidrošanai, tagad no kompromisa iespējām ne ziņas, ne miņas. Abas puses paliek svētā pārliecībā, ka oponenta piedāvājums ir pilnīgi nepieņemams. Jāatgādina, ka atšķirībā no daudzreiz nolādētās autoritārās iekārtas demokrātija paredz, ka patiesība pēdējā instancē nepieder nevienam no sociāliem subjektiem. Te nu rodas pieprasījums pēc racionālas diskusijas, kuras gaitā tiek izdibināta ja ne patiesība, tad vismaz viedokļu pārstāvniecība.Izglītības reformas gadījumā valsts rīkojas tā, it kā patiesība jau sen būtu zināma – atliek tikai izskaidrot to sabiedrībai. Tas skaidri rāda, ka Latvijas valsts, atsakoties no padomju ideoloģijas klišejām un sludinot iepriekšējās iekārtas palieku izskaušanu, pati rīkojas pēc pārāk labi zināmas autoritārās shēmas – valsts labāk par pašu cilvēku izprot viņa vajadzības un ir gatava ar dzelzs roku iedzīt laimē.Vērojot notiekošo Satversmes tiesas zālē, ir jāsecina, ka tiek apspriesti ne tikai konkrētas reformas plusi un mīnusi, bet demokrātijas pamatatziņas. Vai valsts pastāv, lai apvienotu cilvēkus viņu kopdzīves jautājumu risināšanai? Kāda nozīme ir Satversmes 1. pantam, kas nosaka, ka Latvija ir demokrātiska republika? Kā tauta reāli var īstenot tai piederošo valsts varu? Ar kādiem paņēmieniem ir veidojama tās vienota griba? Spriežot par minoritāšu skolu reformu, tiesa reizē sniegs atbildi arī uz visiem šiem jautājumiem. Arī par Latvijas demokrātiskā valstiskuma un pilsoņu sabiedrības izredzēm.