Штаб защиты русских школ, официальный сайт
Штаб защиты русских школ, официальный сайт»Esi reālists, pieprasi neiespējamo!» Tieši tādā garā baltiešu revolūcija vainagojās ar panākumiemZviedru diplomāts Laršs Pēters Fredēns bija pirmais pastāvīgi Rīgā dzīvojošais diplomāts kopš Otrā pasaules kara beigām. 1990.gadā viņš atvēra filiāli Zviedrijas ģenerālkonsulātam Ļeņingradā un dienēja Rīgā līdz Latvijas pilnīgās neatkarības atgūšanai. Nedaudz saīsinātā veidā publicējam divas pēdējās nodaļas no viņa 2004.gadā Zviedrijā iznākušās grāmatas FĻrvandlingar Baltikums frigĻrelse och svensk diplomati 1989–1991 (Pārmaiņas: Baltijas atbrīvošanās un zviedru diplomātija 1989–1991).Sākums 26.februāra numurāNo zviedru valodas tulkojis Juris Kronbergs1988.gadā baltieši prasīja tikai ekonomisku suverenitāti, tātad ekonomisku pašpārvaldi. Kad Maskava dažus gadus vēlāk bija tam gatava, baltieši jau prasīja politisku suverenitāti un neilgi pēc tam pilnīgu neatkarību.Daudz vēlāk Sandra Kalniete šo prasību attīstību aprakstījusi šādi:»1988.gada jūnijā mēs runājām tikai par vosstanovļeņije ļeņinskih norm nacionaļnoj poļitiki [atgriešanās pie ļeņiniskām nacionālpolitiskām normām]. Oktobrī to sauca par ekonomičeskaja samostojateļnost respubliki [republikas ekonomiskā patstāvība].Mēs lietojām vārdu «suverenitāte» tādēļ, ka tika uzskatīts par pārāk bīstamu mūsu kustības eksistencei un nākotnei skaidri un gaiši teikt «neatkarība». Pēc Latvijas Tautas frontes uzvaras [Maskavas] Tautas kongresa vēlēšanās 1989.gada martā mums vēl joprojām bija cerības veidot dialogu ar Gorbačovu. Taču izrādījās, ka kongress pret reformām bija noskaņots ļoti naidīgi. Mēs zaudējām visas ilūzijas un nolēmām, ka mums jākļūst radikāliem un jābeidz izlikties. Tautas fronte skaidri un gaiši deklarēja, ka mērķis ir neatkarība.Iesākumā nemaz visi Tautas frontes dalībnieki nevēlējās neatkarību. Daži, starp tiem es pati, pirmajā laikā uzskatīja to par nereālu un pārāk bīstamu. Es zaudēju savu piesardzību 1989.gada martā. Tev jāsaprot, ka Tautas fronte bija dialektisks process ar savu īpašo politisko un sociālo loģiku. Mēs mainījām un paši mainījāmies kā cilvēki. Man un daudziem citiem bija neiespējami atgriezties pie mūsu agrākajiem es.Gorbačovam patika runāt par suverenitāti. Bet viņš šo jēdzienu saprata ļoti ierobežoti, vairāk kā padomju autonomiju. Tikai 1990.gadā viņš mēģināja vienoties par jaunu federativņij dogovor [federācijas līgums]. Taču tas bija par vēlu. Vēl 1988.gadā, pat 1989.gada sākumā mēs tādu būtu parakstījuši un uzskatījuši par lielu uzvaru.»Arī militārajā jomā Maskavas piekāpšanās vienmēr nāca par vēlu. Baltiešu līderi ilgi bija gatavi piekrist, ka Padomju Savienība patur dažas izteikti aizsardzības nolūkiem paredzētās vienības, piemēram, pretgaisa aizsardzības ieročus, vienīgais noteikums, lai tas tiktu noregulēts ar līgumu un pārējās vienības tiktu izvestas. Latvija oficiāli pauda šādu nostāju sarunās Maskavā 1990.gada oktobrī. Kad 1992.gadā starp neatkarīgajām Baltijas valstīm un Krieviju tika uzsāktas sarunas par bruņotajiem spēkiem, Maskava bija gatava piekrist tieši šādām prasībām, bet tad jau baltieši (dabīgi) prasīja pilnīgu bruņoto spēku izvešanu.Var jautāt, kas būtu noticis, ja Maskava būtu pretimnākoša agrāk, vairāk piekāpusies, lai aizsteigtos priekšā baltiešu brīvības procesiem un tos apturētu Maskavai pieņemamā stadijā.Visticamākā atbilde ir, ka tādas politiskās iespējas faktiski nekad nebija. Varas cīņa Maskavā to padarīja par neiespējamu. Ja Gorbačovs, teiksim, 1988. vai 1989.gadā būtu piedāvājis Igaunijai, Latvijai un Lietuvai tālejošu autonomiju, tikai vajadzētu saglabāt militārās bāzes un krieviski runājošajām minoritātēm garantēt tālejošas tiesības, tad Politbirojs droši vien viņu būtu atcēlis no amata. Maz ticams arī, ka sabiedriskā doma Baltijā ilgstoši būtu samierinājusies, ka tiktu apmierinātas tikai brīvības procesa pirmā posma prasības. Attīstībai katrā no valstīm bija pašai sava loģika.Daudzi baltieši, varbūt pat lielākā daļa, jau pašā sākumā domāja par neatkarību, ja arī viņi to neteica skaļi. Tos baltiešu līderus, kas sākumā neprasīja neatkarību, attīstība agrāk vai vēlāk piespieda to darīt. Notikumu gaita atgādina citas neatkarības kustības kolonijās, piemēram, Alžīriju 50.gados. Baltiešu spēcīgā tautas pašnoteikšanās apziņa no 1920. līdz 1940.gadam padarīja procesu īpaši neizbēgamu.Pie baltiešu brīnumiem visbeidzot un galvenokārt jāpieskaita tas, ka atbrīvošanās notika bez vardarbības. Vardarbību, kas tomēr notika, izraisīja padomju varas institūcijas, nevis Tautas frontes vai atsevišķi baltieši. Tas tiešām ir savādi. Pensionēti pratinātāji, spīdzinātāji, cietumsargi un ziņotāji no padomju laika vēl dzīvoja Baltijā — un joprojām tur dzīvo — blakus bijušajiem lēģeru gūstekņiem un spīdzināšanas upuriem, un nekas nenotiek. Igauņi, latvieši un lietuvieši ir lēnprātīgi ļaudis.Vienalga, cik radikāli bija neatkarības cīnītāji — un daudzi bija ļoti radikāli —, nekad nebija nogrupējuma, kas rosinātu bruņotu cīņu pret padomju varu. Vēsturē ir ļoti maz līdzīgu gadījumu, kad valstis atbrīvojas no ilgstošas apspiestības bez vardarbības un spontānām prasībām pēc atriebības pret apspiedējiem un kolaboracionistiem, kad viņu vara beigusies. Kaimiņzemei Zviedrijai jābūt pateicīgiem, ka Baltija kļuva par vienu no šī likuma izņēmumiem.Daļa pateicības pienākas arī krieviem. Reti kad kāda impērija sabrukusi tik miermīlīgi un ar tik maz valdošās tautas protestiem. Nevis ar blīkšķi, bet ar šņukstu, varbūt pareizāk būtu teikt — ar rezignētu nopūtu, sajauktu ar atvieglojuma sajūtu, gaiss izplūda no kādreiz tik varenās Padomju Savienības. Baltiešu skaidrais redzējumsUzauguši Padomju Savienībā, baltiešu līderi agrāk un skaidrāk nekā jebkurš ārpusē stāvošais redzēja padomju iekārtas vājumu. Daiļrunīgs un agrīns piemērs baltiešu skaidrā redzējuma izpausmei ir Einars Repše. Dzimis 1962.gadā, viņš bija viens no nacionālradikālās partijas LNNK dibinātājiem, kā arī Pilsoņu kongresa dalībnieks Latvijā. 1990.gada pavasarī viņu ievēlēja parlamentā, un viņš piedalījās 4.maija neatkarības pasludināšanā. (1991.gadā viņš kļuva par Valsts bankas prezidentu un no 2002. līdz 2004.gadam bija Ministru prezidents.) Kādā ģenerālkonsula Tūmasa Bertelmana sarunas atreferējumā 1989.gada jūlijā rakstīts:»[Repšes partija] vadījās no tā, ka situācija drīz kļūs ļoti sarežģīta centrālai vadībai [Padomju Savienībā]. Ekonomiskā krīze un nacionālā problemātika pasliktināšoties arvien vairāk. Maskava būšot aizņemta, domājot par Krievijas glābšanu. Viņi būšot spiesti izvēlēties starp trim turīgiem un neatkarīgiem, draudzīgi noskaņotiem kaimiņiem vai nemitīgu nemiera, strīdu, resursu tērējoša negala avotu. Nebūšot viegli paturēt Baltiju impērijā, domā Repše.Uz mazliet skeptisku jautājumu, kad tad šī [neatkarība] varētu rasties, Repše atbildēja, ka maksimāli labvēlīgos apstākļos tas varētu notikt divu gadu laikā, bet reāla prognoze ir pieci gadi.»Izrādījās, ka valdīja «maksimāli labvēlīgi apstākļi»: neatkarība tika panākta divus gadus un vienu mēnesi pēc Repšes izteikumiem.Kādā sarunā ar mani 1990.gada novembrī viceprezidents Dainis Īvāns, pieminēdams vārdu salikumu «Padomju Savienība», aprāvās, kādu mirkli padomāja un piemetināja: «Ja vispār var teikt, ka joprojām tāds valsts veidojums eksistē.» Es iebildu, ka to nevar apšaubīt, jo Maskavai joprojām bija ievērojami varas līdzekļi, ar tās karaspēku nebija nekādi joki utt., bet Īvāns palika pie sava viedokļa, ka Padomju Savienība faktiski jau esot sabrukusi. Pēc gandrīz gada mēs redzējām, ka viņam taisnība.Tikpat skaidri lietas redzēja Lietuvas Landsberģis. Savās darba piezīmēs es atrodu kādu viņa izteicienu parlamentā 1990.gada 21.augustā, sagadīšanās pēc tieši gadu, pirms apvērsums Maskavā izgāzās un sita Padomju Savienības likteņa stunda: «Nav vairs skaidrs, kas vispār ir Padomju Savienība un kādas prerogatīvas būs tās centrālajai varai […Tas] nav galīgi skaidrs objekts.» Ievērojiet pēdējā teikuma indīgo ironiju, tik tipiski landsberģisku.Vara, teritorija, vesela pasaule — gadu vēlāk viss kaut kādā neizskaidrojamā veidā paslīdēja, noslīdēja, aizslīdēja projām no Kremļa līderiem. Padomju Savienība iztecēja starp Gorbačova pirkstiem.Taču es neesmu pārliecināts, ka visi Baltijas politiķi pašā sākumā saprata Padomju Savienības vājumu. Un neviens nevarēja zināt, cik tāls ceļš ejams līdz brīvībai. Tomēr igauņu, latviešu un lietuviešu patrioti turpināja iet uz priekšu — mēģinādami, meklēdami, pētīdami. Tam bija vajadzīga krietna deva drosmes, vismaz sākotnēji.Tie, kas vadīja Baltijas revolūciju, bija optimisma pilni, dažreiz pat reibinoša, gandrīz vai vieglprātīga optimisma. Kāds Latvijas Tautas frontes dalībnieks, vēlāk parlamenta deputāts, parasti, kad mēs tukšojām vēl vienu alus kausu tajā maģiskajā 1990.gada pavasarī, kad visa Latvija it kā aizturēja elpu, gaidot neatkarības deklarāciju, par kuru visi zināja, ka tā nāks, izsaucās: «Par mūsu bezcerīgās lietas izdošanos!» Tā bija viņa karātavu humora izpausme. Tikpat bieži viņš lietoja arī citu tostu: «Esi reālists, pieprasi neiespējamo!» Tieši tādā garā baltiešu revolūcija vainagojās ar panākumiem.Tomēr tas, kas notika, nebija likteņa nolemts — varēja iet sliktāk. Varbūt viņiem ne vienmēr bija taisnība, varbūt viņiem — un arī mums — nedaudz laimējās.Tajā laikā Baltijā bija plaši izplatīts karātavu humors. Tas bija veids, kā noburt īstenību, kuras nopietnību visi ļoti labi apzinājās. Vienai no Tautas frontes līderiem, Sandrai Kalnietei, 1990.gada vasarā uz rakstāmgalda bija dzeltenas lapiņas ar vārdiem: «If this gets into the hands of russians, its curtains for the free world.»Ārpasaules tuvredzībaEs nedomāju, ka neatkarība nāks tik ātri. Es redzēju sev acu priekšā ilgāku laika posmu, varbūt piecus gadus, ar nepārtrauktiem strīdiem starp Baltiju un Maskavu. Tas nozīmētu nemitīgu saasinājumu starp Baltijas galvaspilsētām un Maskavu, kas izvirzītu zviedru ārpolitikai atkārtotu un sarežģītu izvēli. Lielākā daļa ārzemju novērotāju, kā arī daudzi baltieši to tā arī uztvēra.Ārpasaules vērtējumi kļuva īpaši pesimistiski pēc 1991.gada janvāra notikumiem un krietni vien asākās Maskavas nostājas pēc tam. Daudzi 13.janvāra notikumus Viļņā un 20.janvāra notikumus Rīgā redzēja drīzāk kā ievadu padomju spēku atgūšanai nekā turpmākā apjukuma un juku pazīmi. Kādā nozīmīgā ES valstī dienas komentārs par baltiešu neatkarību toreiz (1991.gada februārī) bija: «Desmit gadu laikā.»Gandrīz visi ārpusstāvošie uzskatīja, ka baltieši pārāk steidzas. Ka viņu uzvedība varētu provocēt Maskavu un izraisīt bīstamu atbildes rīcību; tas bija izplatīts viedoklis un nemitīgas bažas rietumu galvaspilsētās. Padomju Savienības liberalizācija varētu apstāties un visas Eiropas stabilitāte zaudēt līdzsvaru. Pats par sevi saprotams, ka tādi izteikumi izraisīja spēcīgu atbildes reakciju no baltiešu līderu puses. Īpaši Landsberģis ļāvās nemitīgiem izvirdumiem kā publiski, tā privāti pret tiem, kuri, vadoties no sava ģeopolitiskā drošības viedokļa Rietumeiropā vai ASV, mudināja baltiešus pie frontes līnijas iet uz priekšu uzmanīgi — lai netraucētu ienaidnieku.Arī drošības politikas lietpratēji izrādīja milzīgu sapratni par Padomju Savienības drošības interesēm, sapratni, jāpiezīmē, ko viņi labprāt pauda, kamēr tā bija īstenojama uz citu tautu rēķina. Kāds Londonas International Strategic Studies direktora vietnieka Hansa Binendijka raksts 1990.gada rudenī ir tam laikam raksturīgs.Binendijks ievadā konstatēja, ka «padomju karaspēks uzskata, ka [Baltijai] ir vitāla nozīme Padomju Savienības drošībai». Padomju Savienība, viņš rakstīja, nebija gatava «zaudēt Baltijas valstis kā iekšēju drošības joslu, jo gadsimtiem ilgi tika uzskatīts, ka tas piešķir stratēģisku nozīmi Ļeņingradas apgabalam». Tāpēc pusēm vajadzētu sākt sarunas. Iespējamais atrisinājums, uzskatīja Binendijks, varētu būt «ievērojami samazināt padomju sauszemes karaspēku Baltijas republikās, taču atļaut palikušajām vienībām paaugstinātu kaujas gatavības pakāpi».Binendijka apraksts par padomju karaspēku Baltijā ir lietišķi zinošs un autors ir labvēlīgi noskaņots pret Baltijas valstu neatkarības centieniem. Daudz agrāk nekā lielākā daļa novērotāju kādā vietā viņš pat izsaka pārliecību, ka viņi to iegūs. Taču domu, ka kādu dienu varēs panākt, lai padomju karaspēks pilnībā atstāj Baltiju, viņš vispār nopietni neapsver. Tādā ziņā viņam trūka iztēles.Viņš tāds nebija vienīgais. Nedaudz saasinot, var teikt, ka baltieši nonāca tur, kur viņi nonāca, neņemot vērā draudzīgi noskaņoto ārpusnieku padomus. Laimīgā kārtā es pats negrēkoju ar labi domātu pirksta rādīšanu savā laikā Baltijā. Tas nebūt nebija tāpēc, ka es redzēju lietas skaidrāk nekā citi, bet tāpēc, ka Zviedrijai no 1989. līdz 1991.gadam nebija skaidras politikas Baltijā. Šā iemesla dēļ man nebija norāžu, kā izturēties pret patiesi sarežģītajiem jautājumiem.Tā bija maskēta svētība. Ja es būtu saņēmis instrukcijas, ļoti ticams, ka tās būtu bijušas aplamas. Es pats vienkārši klusēju par tām šaubām, kuras, kā es zināju, bija Stokholmā un kuras es pats daļēji izjutu. Šāda veida atturības dēļ es personīgi ieguvu uzticības kapitālu, kam vēlāk bija liela nozīme, kad man pēc gadiem nācās strādāt ar Baltijas jautājumiem premjerministra kancelejā.Par jaunībuBaltijā pirms neatkarības darbojās daudz jaunu politiķu. Kaut gan prezidenti Landsberģis, Gorbunovs, Rītels un ārlietu ministrs (un topošais prezidents) Meri bija jau gados, viņiem apkārt atradās jauni cilvēki. Tas īpaši attiecās uz visiem brīvprātīgajiem Tautas frontēs: sekretāres, tulki, tulkotāji un visādu veidu akciju rīkotāji.Ar viņiem visiem man no 1989. līdz 1994.gadam bija daudz kontaktu. Vairākus no viņiem iepazinu, vēl pirms viņi vēlāk bija ieņēmuši augstus amatus. Daži no viņiem kļuva man tuvi draugi. Enerģija un optimisms, kādu šie jaunie cilvēki izstaroja, bija gan iespaidīgs, gan iedvesmojošs. Viņi iemiesoja to paļāvību, apvienotu ar drosmi, kas lika baltiešu revolūcijām izdoties. Zīmīgs bija viņu miers un savaldība.Viņu panākumi uzskatāmi pierāda, cik daudz jauni cilvēki spēj paveikt, ja viņiem jau agri uztic atbildību. Ar to es negribu teikt, ka viņiem vienmēr bija taisnība, vai to, ka viņi vienmēr trāpīja mērķa centrā. Protams, arī viņi kļūdījās, dažreiz jaunu cilvēku pārgalvībā. Bet lielākoties viss ritēja veiksmīgi. Viņiem bija jārisina tik daudz grūtu jautājumu, tik daudz sarunu tik daudzās frontēs vienlaikus, ka viņi ātri vien ieguva tādu pieredzi, kas pārsniedza to, ko lielākā daļa diplomātu un politiķu no valstīm ar sakārtotiem ārpolitiskiem un citiem apstākļiem iegūst visas karjeras laikā. Es neesmu drošs, ka viņu zviedru kolēģi vienmēr to saprata.Jaunā baltiešu politiķu paaudze, dzimusi 60. vai 70.gados, drīz būs piedzīvojusi visu: viņi bijuši parlamenta deputāti, vēstnieki, ministri un ministru prezidenti. Daži, vēl nesasnieguši četrdesmit gadus, jau ir izdeguši. Citiem bijis gana gan varas, gan atbildības. Daži tagad privāti nodarbojas ar naudas pelnīšanu tajā jomā, kuras radīšanai viņi veltīja tik daudz spēka un enerģijas.Citi toties turpina darbu politikā un tur arī paliks. Ar Baltijas valstu iestāšanos ES eiropeiskā sadarbība bagātināta ar politiķiem, kas personīgi piedzīvojuši brīvās domas un uzņēmējdarbības apspiestības drausmās sekas, bet kas arī redzējuši, ka varmācība uzveicama ar drosmi un izturību. Viņos līdzīgās devās mīt skepse un optimisms. Baltiešu pieredze ir līdzīga tai, kas rosināja to Rietumeiropas paaudzi, kura pārņēma varu pēc uzvaras pār Hitlera Vāciju. Eiropā ir jauna pēckara politiķu paaudze.Par ciešanāmRīgas gados es bieži vien tiku iesaistīts diskusijās par ciešanām. Tie latvieši un lietuvieši, kas bija piedzīvojuši Staļina laiku, ar skumjām runāja par savām izniekotajām dzīvēm. Viņu ciešanas bijušas ne vien sāpju pilnas, bet arī bezjēdzīgas.Klausoties tādās atziņās, man nekāda piemērota atbilde prātā nenāca.Tie ļaudis, kas dzimuši trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados, tika skarti vissmagāk. Viņu mūža svarīgākie gadi bija nodzīvoti zem svešas varas. Daudzi no viņiem bija strādājuši galīgi bezjēdzīgus darbus. (Cik nebija to bijušo marksistiskās filozofijas skolotāju, kas meklēja vienkāršu kantorista darbu mūsu konsulāta Rīgas nodaļā!)Turpretim veciem cilvēkiem piederēja atmiņas no laika pirms 1940.gada. Iespējams, viņi jau tad bija ieguvuši izglītību un pat paspējuši sākt savu karjeru. Viņi vismaz varēja atskatīties uz gaišo jaunību. Audzināti pirms 1940.gada, viņi astoņdesmito gadu beigās varēja piedzīvot prieku nodot tālāk jaunajiem tradīcijas, savas atmiņas, tautas dziesmas, dejas, mītus un lepnumu par iepriekšējo neatkarības laiku.Man bija nogurdinoši ilgstoši klausīties (īpaši bieži no latviešiem) stāstus par pārestībām, kas nodarītas viņiem, viņu ģimenēm un nācijai. Daudzi jo daudzi man to visu stāstīja ļoti izsmeļoši, un visi bija pārliecināti, ka es šos stāstus nekad agrāk nebiju dzirdējis. Tā laikam bija aizturēta nepieciešamība liecināt pasaulei.Varbūt tas bija uzskats, bieži droši vien zemapziņas līmenī, ka pasaule, uzzinājusi, cik daudz Latvija ir cietusi, kompensēs to ar tūlītēju neatkarības atzīšanu un uzņemšanu NATO, sniegs ievērojamu ekonomisku atbalstu utt. Patiesībā fakts, ka pasaule zināja par Staļina laika varmācību, taču to ignorēja un palika visai pasīva, šķita kā pārāk smaga un nepanesama doma.Šādā skatījumā padomju laiks bija baltiešu bēdu leja zemes virsū, kas, pats par sevi saprotams, tiks atmaksāts ar jaunā laika debesu valstību. Galu galā šāds domu gājiens nāk no kristietības. Katrā ziņā tas ir (ļoti saprotams) veids, kā piešķirt ciešanām jēgu. Taču politikā tas tā nenotiek.Lai iegūtu sarunas partneru uzticību, es sapratu, ka ir ļoti svarīgi parādīt, ka esmu izpratis vai vismaz mēģinājis izprast Baltijas tautu ciešanas. Tikai tad, kad biju padarījis šo izpratni ticamu, un tam bija vajadzīgs kāds laiks, radās iespējas risināt uzticības pilnas sarunas arī par citiem jautājumiem.Parādīt, ka esmu izpratis ciešanas, bija neizbēgams priekšnosacījums, lai mēs varētu sākt diskusiju par to, kā baltieši varētu šodien praktiski rīkoties jaunajos apstākļos, kas sekoja šīm ciešanām. Kādu nostāju neatkarīgajām Baltijas valstīm vajadzētu ieņemt pret Padomju Savienību/Krieviju un, galvenais, kādai vajadzētu būt nostājai pret visiem tiem krieviem, baltkrieviem, ukraiņiem un cittautiešiem, kas pēc 1944.gada iebrauca vai bija spiesti pārceļot galvenokārt uz Igauniju un Latviju?Nākamajos gados šie jautājumi izvirzījās priekšplānā. Es tos vispusīgi komentēšu savā nākamajā grāmatā Atgriešanās: Zviedrijas drošības politika un Baltijas valstu pirmie neatkarības gadi 1991.—1994., kur turpināšu aprakstīt Baltiju un Zviedrijas ārpolitiku Baltijā astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā.