Штаб защиты русских школ, официальный сайт
Штаб защиты русских школ, официальный сайтSmalkais jēdziens accessoire nāk no franču valodas un visbiežāk lietots modes pasaulē, jo nozīmē piederumu vai blakuslietu kaut kā nopietnāka papildināšanai. Teiksim, pie kleitas valkājamu šallīti. Arī mākslas darbā aksesuārs ir mazāk nozīmīgs motīvs vai tēlojuma detaļa. Tautiski izsakoties – velk uz štruntu. Šķiet, mūsu neatkarīgajā Latvijas valstī starp aksesuāriem varēsim ierakstīt ne tikai bantītes un jostiņas, bet arī likumus. Uz to pusi manas domas virza pilnīgi viss, kas saistās ar tā dēvēto krievu skolu aizsardzības štābu. Sakiet, vai jel kāds šaubās, ka štābs ir nopietna un diezgan lielu pieredzi uzkrājusi organizācija? Kā jau šādiem veidojumiem pienākas, tam ir sava mītne, vadības spice un vairāku pakāpju darbības programma, ko štābs regulāri izsniedz uz preses konferencēm sapulcinātajiem. Šīs runasstundas gandrīz vienmēr izsludina kopā ar konkrētas dienas svarīgākajiem notikumiem valstī – nu gluži kā Ministru kabineta sēdes. Kur vēl nopietnāk un oficiālāk! Katrs rīdzinieks ir dzirdējis un redzējis štāba aktivitātes: ālēšanos un «mazo» vajadzību kārtošanu pie prezidentes pils, regulāros saietus Esplanādē, dažādus mītiņus. Nav jau arī noslēpums, ka to visu caurstrāvo naids pret Latvijas valsti un arvien jaušamāk izskan aicinājumi uz vardarbību. Pirms divām nedēļām notikušajā 2. štāba kongresā Rīgas domnieks Genādijs Kotovs nemaz nebaidījās lietot vārdu «sacelšanās» – tiesa, iekombinējot kāda dižāka vīra domu citātā. Konkrētību tam piešķir šajā pašā kongresā lemtais par «družinu» apmācību. Tātad drīz štābam būs pat savi bruņotie spēki. No tā loģiski izriet secinājums par naudu, kuras acīmredzot netrūkst, un finansējuma avotiem. Jau kopš pirmajām štāba iziešanām ielās cilvēki nemitējas uzdot jautājumus: vai tiešām nepastāv robežas naida kurināšanā un cik ilgi likuma sargi vēl pieļaus šīs nejēdzības? Iekšlietu, tieslietu, valsts drošības lietu un citu svarīgu lietu speciālisti, gudrās pieres saraukuši, skaidro: redziet, ja štābs būtu sevi godīgi noreģistrējis, tad gan… o, kā dabūtu trūkties tā līderi … ai, kā viņi tad!… Bet štābs jau divus gadus ņirdz pretī: a mēs i netaisāmies reģistrēties, jo esam sevi nokristījuši par laika diktētu parādību. Valsts valodā, pret kuru štābs cīnās, tas nozīmē, ka Latvijā likumi par sabiedriskajām organizācijām un to reģistrēšanas kārtību ir jāievēro vien tiem, kuri paši to grib. Ja tu negribi, drīksti likumu uzlūkot kā nenozīmīgu aksesuāru. Starp citu, šo paralēli vilkt rosina arī nupat Satversmes tiesā lemtais, ka valstij būs atmaksāt ieturēto naudu strādājošajiem pensionāriem, kuri laikā no 2001. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 20. martam nepakļāvās likumam un strādājot turpināja saņemt pilnu pensiju, kamēr likumam klausīgie dabūja tikai 60 latus. Dīvains, ļoti dīvains lēmums. Jo tagad iznāk tā, ka ciest dabū cilvēki, kuri likumu ņēma nopietni. Iespējams, šis lēmums viņus mudinās nākotnē uz likumu lūkoties citādi. Diemžēl. Ak, jā – gandrīz piemirsu moderno un spārnoto frāzi: mēs būvējam tiesisku valsti…