Штаб защиты русских школ, официальный сайт
Штаб защиты русских школ, официальный сайтTā dēvētā krievu skolu aizsardzības štāba otrajā kongresā vakar Rīgā Pasaules tirdzniecības centrā ždanokieši, buzajevieši un plinerieši mudināja cīnīties par Mazākumtautību konvencijas ratifikāciju bez atrunām un attiecīgi panākt Valsts valodas likuma un Izglītības likuma grozījumus, aicināja uz «sabotāžu» mazākumtautību skolās, pieprasīja «krievu kopienas izpratnei atbilstīgas Latvijas vēstures» mācīšanu, informēja par štābistu iecerēto akciju 4. maijā pie Brīvības pieminekļa un pieņēma vairākas rezolūcijas. Saieta rīkotāji bija visās nereģistrētā štāba musināšanas un kūdīšanas akcijās klātesošie «PCTVL» politiķi – Genādijs Kotovs, Vladimirs Buzajevs, galvenie runātāji Jakovs Pliners, Tatjana Ždanoka, Aleksandrs Giļmans, OKROL līdzpriekšsēdētājs Mihails Tjasins, psihologs Aleksandrs Gamalejevs, jurists Aleksandrs Dimitrovs, no Igaunijas atbraukušais Krievu partijas pārstāvis Dmitrijs Linters un vēl citi.Eiroparlamentāriete «PCTVL» politiķe Tatjana Ždanoka teica, ka, viņasprāt, tagad Eiropā zinot par krievu kopienas problēmām. «Pirmā asociācija par Latviju cilvēkiem – tā ir valsts, kas dara pāri krieviem,» viņa teica. T. Ždanoka bija gandarīta, ka 19. un 20. aprīļa sēžu dienaskārtībā Eiropas Parlamenta pieprasījumu komisija iekļāvusi viņas pieprasījumu par pilsonības liegšanu Petropavlovskim. Viņa citēja fragmentu no «Latvijas Avīzes» 9. aprīļa intervijas ar īpašu uzdevumu ministru integrācijas lietās Ainaru Latkovski, kurā bija runa par šo pieprasījumu – raug, kā to pasniedzot latviešu prese.To, ka protesti pret mazākumtautību izglītības reformu ir tikai viens posms kopējā politiskās cīņas ķēdē, kurā tālāk seko prasība pēc otras valsts valodas, pēc vēlēšanu tiesībām nepilsoņiem un vēl citas, bija skaidrs jau pašā pret reformu vērsto protestu sākumā pirms diviem gadiem. To varēja izlasīt kaut vai no Latvijas izraidītā polittehnologa Aleksandra Kazakova publikācijās krievu presē un vērot štābistu mītiņos, piketos un citur. Tagad štābisti runā par pāreju no «emocionāliem virspusējiem protestiem» uz «apzinātu protestu veidošanu» – psihologa Aleksandra Gamalejeva formulējums. Viens viņa ieteikums – izmantot naturalizāciju, lai līdz nākamajām vēlēšanām vairotu («PCTVL») elektorātu; vienlaikus ar aktīvāku naturalizēšanos varēšot pierādīt šīs «mašinērijas neefektivitāti». Kā ierasts, štābisti bezkaunīgā visatļautībā lamāja Latvijas valsti ar visādiem apmelojumiem par «diskrimināciju pēc valodas un kultūras pazīmēm», «ļatišizāciju, «uzbrukumu demokrātijai», «piespiedu asimilācijas draudiem», «krieviskās izglītības kā krievu kultūras pamata iznīcināšanu» utt. Pēc tāda ievada Mihails Tjasins ar saviem nekaunīgiem izdomājumiem biedēja publiku: «Valsts darbinieki paziņo par visu nelatviešu deportācijas nepieciešamību, bet valsts varas orgānos ietiek cilvēki, kas atklāti propagandē fašismu. Šodien situācija mūsu republikā daudzējādi atgādina situāciju Vācijā 20. gs. 30. gadu sākumā.» M. Tjasins formulēja štābistu prasības: «Liela daļa krievvalodīgās kopienas ir sapratusi, ka jācīnās par savām tiesībām, arī publiski izsakot savas prasības (..). Aicinām 4. maijā pulksten 11 ierasties pie Brīvības pieminekļa, lai atbalstītu šādas prasības: nekavējoties un bez atrunām ratificēt «Ietvaru konvenciju mazākumtautībām» un tās prasībām pieskaņot Valsts valodas likumu un Izglītības likumu. Nekavējoties izpildīt starptautiskās prasības par nepilsoņu pielaišanu pie municipālajām vēlēšanām. Nodrošināt reģistrācijas kārtībā pilsonību visiem nepilsoņiem, kuri pēc 1990. gada pastāvīgi dzīvo Latvijas Republikas teritorijā.» (Runātāju pārtrauca zāles vētraini aplausi.) Viktors Guščins informēja kongresu, ka biedru grupa (Pliners, Buzajevs, Antropovs, Zelcermans u. c.) pieprasījusi 12. martā notikušās pašvaldību vēlēšanas atzīt par «nedemokrātiskām». Aleksandrs Giļmans pieprasīja skolās ar krievu mācību valodu mācīt «citādu Latvijas vēsturi». Viņš spriedelēja, ka esot divas kopienas, tāpēc jābūt vēsturisko notikumu interpretācijai nevis no latviešu viedokļa vien, bet arī no cita skatpunkta. Piemēram, Pēteri I latvieši vērtējot kā nežēlīgu iekarotāju, bet «priekš mums tas bija labi». Par 1940. gada 17. jūniju latvieši sakot, ka – slikti, okupācijas diena, bet no Giļmana ģimenes viedokļa tas bijis labs notikums. «Un kā vērtēsim to, ka Latvija 1990. gadā kļuva brīva? Labi vai slikti?» Zālē vairāki atsaucās – «slikti». Eiropas Parlamentam, Eiropas Komisijai, Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai, EDSO, ANO un UNESCO adresētā rezolūcijas projektā ietverta prasība atjaunot izglītības sistēmu krievu valodā tādu, kāda tā bija 1995. gadā un atjaunot, štābistuprāt,»nepamatoti pārtraukto starptautisko monitoringu par mazākumtautību tiesību ievērošanu». Nevēlamajiem parāda durvisKrievu skolu aizstāvības štāba II kongresa dalībniekiem bija iespēja ne tikai klausīties «PCTVL» un viņiem līdzīgo runasvīru atziņās par to, ka 17. jūnijs ir atnesis labākus laikus un ka Latvijas neatkarības atjaunošana ir vērtējams kā «slikts» notikums, bet arī pašiem organizēties darba grupās un izstrādāt priekšlikumus «kopīgā mērķa vārdā». Pēc pārtraukuma, kurā demonstrēja videomateriālus par «antifašistu» stumdīšanos pie Brīvības pieminekļa un atskaņoja pret izglītības reformu vērstas dziesmas, kongresa dalībnieki sadalījās trīs grupās – vecāki, jaunieši un skolotāji. Katrs savā telpā varēja brīvi paust viedokli, kā, viņuprāt, efektīvāk cīnīties pret latviešu valodas lomas nostiprināšanos. Jauniešu diskusijā gribēja iesaistīties arī latviešu jaunieši Oskars un Jānis, kuri gribējuši sarunā pārstāvēt viedokli, ka reforma ir labvēlīga sabiedrības vienotībai. Taču zālē viņiem izdevās atrasties ne ilgāk par dažām minūtēm. Nespēdami uzrādīt speciālas caurlaides, pasākuma apsargi, tērpti treniņbiksēs un kikbokseru krekliņos, viņus no zāles izraidīja. Arī kaimiņu zālē, kur pulcējās skolotāji, organizatori īstenoja «drošības pasākumus», izdzenot no telpas Latvijas televīzijas operatoru un kādu fotogrāfu. Grupu sagatavotie priekšlikumi nepārsteidza. Vairākums runāja par nepieciešamību būt vienotiem, visiem iespējamiem līdzekļiem pretoties reformai, nebaidīties no represijām un tamlīdzīgi. Skolēni turpināja sūdzēties, ka latviski priekšmetus grūti apgūt un ka tas viņiem esot apkaunojums. Jauniešu kopīgā nostāja izskanēja pasākuma noslēgumā – protesta akcijas vajagot radikalizēt, jo līdzšinējās «cīņas metodes» gaidīto rezultātu nav devušas. Skolotāji savus kolēģus dēvēja par gļēvuļiem, jo viņi pakļaujoties reformai, savukārt vecāki sūdzējās, ka nevarot bērniem palīdzēt mācībās, jo paši latviešu valodu nezina. Līdztekus diskusijām par reformu vecāki izteica savas domas arī par citiem nacionāla rakstura jautājumiem. Kāds no vecākiem izteicās, ka krievu mentalitāte esot pārāka par latviešu. Pēc diskusijas vadītāju aicinājuma atturēties no tautību salīdzināšanas zālē atskanēja neapmierinātības saucieni, ka «neesot jābīstas teikt patiesību» un «ka nevajag savējiem mutes bāzt ciet». Vecāku diskusijā piedalījās arī Nikolajs Kabanovs, kurš oponēja kolēģiem par 4. maija akciju pie Brīvības pieminekļa. Viņaprāt, piemineklī iekaltais sauklis «Tēvzemei un Brīvībai» štābistiem ir nepieņemams. «Mums tajā vietā nav ko darīt,» teica Kabanovs, kam citi antireformisti dalībnieki nepiekrita.Kongress noslēdzās ar kopīgiem paziņojumiem par atbalstu laikrakstam «Čas», nepieciešamību ieviest alternatīvu vēstures pasniegšanu krievu skolās, kā arī par pašvaldību vēlēšanu nelikumību, jo tajās balsstiesības nav dotas nepilsoņiem.