Штаб защиты русских школ, официальный сайт
Штаб защиты русских школ, официальный сайтJuris Zaķis: «Viss jau reiz ir bijis»Jeļena Sļusareva, «Vesti Segodņa»2004. gada 3. jūnijāPazīstamais Latvijas zinātnieks, akadēmiķis, fiziķis, ilggadējais LU rektors Juris Zaķis savā jaunajā grāmatā «Ceļi uz virsotni» analizē cilvēces attīstību kopš sirmas senatnes un secina: «Latvijas unikālais liktenis patiesība nav nekas neparasts.»Profesor, Jūs ilgus gadus nodarbojāties ar fiziku, bet tagad pasniedzat filozofiju un pat esat uzrakstījis grāmatu «domātāja pārdomu» žanrā. Tādas metamorfozes nav retums fiziķu aprindās, taču — kādēļ pragmatiskus speciālistus pēkšņi piesaista romantika?Tas nav nekāds «pēkšņi», tā ir atgriešanās pie lietu sākuma. Jau senie grieķi, mūsdienu zinātņu pamatlicēji, uzskatīja gan dabu, gan cilvēku un viņa pieredzi par vienas un tās pašas zinātnes — filozofijas — izpētes objektu. Renesanses laikā, kad cilvēki ķērās pie visu zināmo secinājumu pārbaudīšanas, priekšgalā izvirzījās praktiķi, jo viņi varēja apstiprināt savas teorijas ar materiālas dabas pierādījumiem. Filozofija pēta neredzamus, mīklainus plašumus aiz apvāršņa, taču vienmēr vilina cilvēku ar nopietnu jautājumu: vai tur ir kāds, kas valda mūsu pasauli, vai vienkārši pasīva vide, kuru var pētīt kā jaunapgūtu zemi?Un ko par to domājat Jūs?Faktiski visi fiziķu atklājumi jau ir tas pats Dievs. Viņam var neticēt, jo te no svara nevis zināšanas, bet gan ideja. Ņūtons ir teicis: «Es varu atklāt dabas likumus, bet nejautājiet man, no kurienes tie cēlušies.» Cilvēks joprojām nespēj izpētīt cēloni. Tas nav nekāds brīnums, jo mēs bieži vien nevaram izskaidrot pat paši savus motīvus, kuri liek mums bez redzama iemesla un neloģiski mainīt savu dzīvi. Taču pieredze liecina, ka iekšējie stimuli kopumā virza cilvēku augšup, un mums vajadzētu vairāk uzticēties savai iekšējai dabai.Vai tad zinātniekam šādi uzskati nav ķecerība?Pieredze — tie ir mani novērojumi, bet kad es par tiem stāstu citiem — tie jau ir mani priekšstati. Hēraklīts ir teicis, ka nav iespējams divreiz iebrist vienā un tajā pašā upē. Var gan — esmu Daugavā peldējies reižu trīsdesmit! Redziet, kas tad ir tā saucamā akadēmiskā zinātne? Tā ir cilvēku vienošanās par noteiktiem priekšstatiem, kuri mainās laika gaitā. Jau Koperniks pateica, ka uz vietas stāv Saule, nevis Zeme. Un kas par to? Mēs joprojām rakstam visos kalendāros: Saule lec — Saule riet. Jo cilvēkiem tas ir vienalga.Bet vai zinātne apskata dvēseles materializēšanās jautājumu?Manuprāt, Dēmokrīts pastrādāja muļķību, kad paziņoja, ka pasaulē itin viss, arī dvēsele, sastāv no atomiem. Mēs, cilvēki, varam vienoties par vienādu materiālās pasaules uztveri. Taču sajūtas, piemēram, prieks vai brīvība, mums katram ir atšķirīgas. Esmu Austrumu filozofijas piekritējs un uzskatu, ka cilvēki var dažādi redzēt materiālo pasauli, tomēr ideju pasaule viņiem ir jābūt vienotiem. Piemēram, es varu ilgi pētīt idejas, lai galu galā izprastu, kas ir krievs, bet varu arī vienkārši aiziet un uz viņu paskatīties.Un kā tad Jūs esat izpratis krievus, viņu mīklaino dvēseli?Tā patiesi ir mīklaina. Svētdienā amerikānis jau no paša rīta jūtas kā uz adatām — pirmdien taču jāiet uz darbu; bet krievu cilvēks brīvi atpūšas. Apstākļu ietekmē it ka vajadzētu mainīties arī krieviem, un viņi arī paši cenšas, taču daudziem tas sagādā ciešanas. Tas tādēļ, ka šāda kārtība nav viņu iedabā. Un krieviem nekad nebūs amerikāņu kapitālisms, viņiem būs kaut kas savs.Vai latvieši stipri atšķiras no krieviem?Latviešiem ir daudz kopīga ar krieviem, un viņi būtu asimilējušies, ja agrāk pareizticība (kas ir tuva latviešu mentalitātei) būtu aptvērusi visu Latviju. Savukārt katoļticība, kura atspieda pareizticību, latviešiem nav tuva. Būtībā latvieši nepieņēma katoļu kultūru un tādēļ saglabājās ka atsevišķa tauta.Ko Latvijai nesīs globalizācija?Es neuzskatu globalizāciju par kaut kādu briesmīgu problēmu. Manuprāt, tā sākās, kad uz zemes parādījās pirmais cilvēks, bet tagad runa ir tikai par mākslīgu barjeru — robežu — nojaukšanu. Kā saka Demokrīts, mēs sastāvam no atomiem, tātad esam nemirstīgi un vienoti.Jūtu, ka neesat latviskuma saglabāšanas piekritējs.Man vispār nepatīk mākslīga saglabāšana. Ja jau latvieši neasimilējās vācu kundzības gadsimtos, tad nevajag baidīties no izzušanas brīvā valstī. Manuprāt, pati dzīve visu noliks savās vietās. Dodiet cilvēkiem izvēles brīvību, un katrs izvēlēsies to, ko gribēs. Tas, starp citu, attiecas arī uz mācību valodu. Neredzu jēgu uzspiest krieviem skolu reformu — sak, bez tās jūs netiksiet Saeimā vai ministrijās. Jau tagad ne mazums krievu teicami runā latviski, taču pie varas netiek, jo viņiem, lūk, nepareiza izcelsme.Tātad reformas iemeslus Jūs saskatāt politikā?Tikai tur. Divdesmitajos gados likumus pieņēma ļoti apdomīgi, jo nebija pārliecības, ka no neatkarības kaut kas iznāks. Tagad cita lieta — nav jau pirmoreiz ar pīpi uz jumta. Viss iet kā smērēts: Saeimā nedzird krievu valodu, ielu nosaukumu plāksnītes aizmālētas, valsts radio un TV šīs valodas arī gandrīz vairs nav — kas te ko baidīties? Bet fizikas skolotājam nav jēgas tulkot visus likumus citā valodā. Pazīstamais latviešu zinātnieks, ķīmiķis Valdens, kuru gribēja iecelt par pirmo Latvijas Universitātes rektoru, 1919. gadā pameta Latviju. Viņš aizbrauca, jo nepiekrita pasniegt ķīmiju latviešu valodā, — nav tāda priekšmeta «latviešu ķīmija». Bet es 1989. gadā Norvēģijā sarunā ar Oslo universitātes prorektoru brīnījos, ka viņš visu raksta angliski. Savukārt viņš brīnījās: kas tad lasīs norvēģu valodā? Lai gan iedzīvotāju viņiem vairāk nekā Latvijā, mēs visu tulkojam.Bet tā jau izmirs latviešu valoda!Fizikai viņa nav vajadzīga. Internacionālajām zinātnēm vienmēr būs pašām sava saziņas valoda. No tās ir iespējams tikai vienkāršots tulkojums.Deviņdesmito gadu sākumā Jūs uzrakstījāt grāmatu, kuru daudzi uzskatīja par mūsu valsts attīstības programmu. Taču valdībai tā nebija interesanta. Tagad — atkal jauns mēģinājums izprast Latvijas vietu cilvēces vēsturē. Kādēļ?Es meklēju atbildes uz saviem jautājumiem — arī par to, kā saglabāt tautas patību ilgstošā ienaidnieku ielenkumā — sengrieķu, romiešu, kristiešu, islama, austrumnieku mācībās. Un uzzināju, ka Latvijas īpašais liktenis patiesībā nav nekas īpašs. Viss jau reiz ir bijis. Vienkārši mums vajag meklēt saprātīgus pastāvēšanas veidus, rēķinoties ar īstenību.Kādas lielākās kļūdas, Jūsuprāt, pieļautas mūsu valstī pēdējos gados?Lielākā ir tā, ka mēs pastāvīgi kādu atdarinām — kā to un to dara amerikāņi, kā — zviedri, ko iesaka Brisele — un darām par katru cenu, lai tikai apliecinātu savu cieņu. Pārāk aizraujamies ar direktīvām — apmēram kā PSRS kolektivizācijas laikos, kad pat Staļins savā rakstā ieteica nepārspīlēt ar kolhozu organizēšanu.Vai tagad, kad pasaule domā tikai par patērēšanu, ir tik aktuāls jautājums par «ceļu uz virsotnēm», par garīgo attīstību?Mums tikai liekas, ka pasaule ir ar novirzēm. Patiesībā cilvēka galvenā iedaba nemainās. Visos laikmetos gudro un muļķu attiecība ir vienāda. Senajā Grieķijā bija tikai daži filozofi, un pārējie par viņiem pat nezināja. Bet tādēļ jau nevajag atteikties no savām interesēm un piemēroties visiem pārējiem. Man galvenais secinājums pēc visām pārdomām — uz virsotnēm ved daudz ceļu, un katram no mums jāizvēlas savējais.