Штаб защиты русских школ, официальный сайт

Штаб защиты русских школ, официальный сайт
Штаб защиты русских школ, официальный сайтNupat izdotas vai drīzāk, ar nelielām ES lingvistiskās ideoloģijas puķītēm uzpucētas Latvijas valodas politikas nostādnes no 2005. līdz 2014. gadam. Klāt nākušas dažas labas zinātniski populāras un informatīvas detaļas, tomēr, būtībā neko jaunu neizlasīju – gluži otrādi – lai gan kopējais tonis kļuvis mazliet uzmanīgāks, tomēr déjà vu neizpaliek.Kā pa bleķa rori noklaudz vecās, labās etnolingvistiskā nacionālisma klišejas: viena valoda, draudi, valoda kā kultūras depozitārijs, valoda — etnosa identitātes pamats, hierarhijas maiņa, valsts integrācija uz valodas pamata. Kā pirms desmit gadiem, tā uz nākošiem desmit — tas pats, jo nekas jau redzi nav mainījies, vai ne? Acīmredzot arī saprašana par to, cik smags un nelaipns projekts, tomēr, ir censties pavilkt daudzkulturālu sabiedrību zem vienvalodības deķa. Tomēr ir viena lieta, kura ir skaidri un nesintezēti pateikta un, kurai es pilnībā piekrītu: viena oficiālā valoda paliek latviešu, jo Latvija ir «vienīgā valsts pasaulē, kas var uzņemties atbildību par latviešu valodas saglabāšanu». Bet vai tā ir vienīgā valsts valoda? Oficiālā jā, bet vai valsts — šaubos. Protams, ja valsti interpretē tikai un vienīgi kā valdību, tad neapšaubāmi. Latvijā ir paradums valdību saukt par valsti (un droši arī Krievijā, iespējams, jau no caru laikiem; pārdomām salīdziniet vārdus гос—ударь, гос—ударство, гос—пожа un гос—язык). Nudien jēdziens «valsts» tiek lietots valdības nozīmē (angļu valodā gan ir atšķirība no state, valsts — the state, valdība; kā nu sauca to monarhu, kurš teica: «Es esmu valsts!»?). Diemžēl pie mums šis vārds ir redzami ieslīdējis divdomības zonā un šo divdomību, manuprāt, var apzināti vai neapzināti izmantot. Vai var teikt, ka valsts valoda ir Latvijas tautas valoda? Varbūt institucionālie valodnieki varētu atvērt bezmaksas telefona līniju, lai ikviens varētu šo divdomību izšķirt pēc vajadzības? Tā vai savādāk, domāju, ka nevajadzētu būt šaubām, ka valoda Latvijā ir viens no varas centralizācijas jaudīgākajiem instrumentiem (valodas politiķi to pasaka savādāk — valoda ir «arī ietekmīgs faktors valsts iekšpolitikā»). Tomēr, vai valsts neesam mēs visi kopā ar valdību (tādējādi valdības vieta būtu pie valsts/nācijas nevis otrādi)? Izskatās, ka vēl nē. Tik tālu par valsti «valsts valodas» kontekstā (varbūt valdību «valdības valodas» kontekstā vai Latvijas tautu valsts valodas kontekstā?). Par lingvistiskās hierarhijas maiņu esmu jau runājis, proti, ka valoda ir neatraujama no sociālā, kultūras un politiskā ietvara, tāpēc uzsvērt galvenokārt valodas aspektu šādas hierarhijas jautājumā ir nepilnīgi. Un visbeidzot visu cementējošā nostādne — integrācija uz oficiālās valodas pamata. Kā nu mums ir gājis ar šo integrāciju? Laikam diezgan labi, vai ne? Jeb tomēr otrādi? Drīzāk tā: cittautieši latviešu valodu zina, bet pārāk to nelieto, tādējādi ir apšaubāms valodas integrācijas progress, vienalga cik smukus dokumentus mēs neuzražotu. Savādi, ka par dažādām integrācijas sekmēm spriež ierēdņi (pārsvarā latvieši), bet «problemātiskā» krievvalodīgo kategorija, šķiet, netiek uztverta, kā leģitīms informācijas devējs. Labi, tad parunāsim vēl mazliet par šo tēmu «latviski».LVAVP direktore Aija Priedīte summēja savu pieredzi un novērojumus, ka Latvijā par valodu runā ļoti emocionāli (vai tas tik nav tās pašas «hierarhijas maiņas» dēļ?). Es Aijai pilnīgi piekrītu. Arī viens no maniem galvenajiem pētnieciskiem dzinuļiem ir bijis un ir censties saprast šīs emocionalitātes cēloņus. Un ziniet, kas man nāk prātā, kad es tagad simt piecpadsmito reizi lasu vārdus «integrācija uz valodas pamata»? Man nāk prātā kaut kas ļoti līdzīgs — etnoss uz valodas pamata (šos abus postulātus var atrast diskutējamā dokumentā). Vai precīzāk — valoda ir etnosa identitātes kodols (pamats). Saredzat saikni? Es domāju, ka esošās valodas politikas veidotāji šo saikni labi pazīst un kultivē masās. Jau labu laiku domāju par Priedītes minēto emocionalitāti un, ziniet, man liekas, ka šī emocionalitāte rodas kā sekas tam, ka latviešu publika pieņem gan šo valodas kodola ideju, gan tā saikni ar integrāciju kā pareizo risinājumu. Savukārt šī principa akcepts var vedināt pie izdzīvošanas sentimenta: aizsargājot valodu, mēs aizsargājam paši sevi. Tāpat aizskarot citu valodas prakses paradumus, mēs aizskaram cilvēkus pašus, kuri neredz dzīvi tikai etnolingvistiskās kategorijās — tie redz dzīvi kāda tā ir attieksmes, rīcības, rezultāta un seku kategorijās.Kā teica viens angļu PR gudrinieks: cilvēks ir kā dzīvnieks —izdzīvošanas dēļ ir gatavs skrāpēt. Tas pats arī ir ar valodu: ja to iestumjam «būt vai nebūt» nišā — kādam būs jāuzmanās, kāds var būt saskrāpēts un aizskarts (vārds «drauds» dažādās konstrukcijās jaunajā divpadsmit lappušu dokumentā parādās sešas reizes). Tāpēc mana pārliecība ir tāda, ka valoda nedrīkst būt nostādīta kā pamats multikulturālas sabiedrības integrācijai — valoda (vai labāk valodas) var būt tikai integrācijas līdzeklis, nevis pamats (dokuments vienā vietā pat to atzīst). Integratīvā pamata piešķiršana valodai (it īpaši vienai) multikulturālisma apstākļos, manuprāt, dod augsni konfrontācijai, emocionālai vardarbībai, politiskajam izdevīgumam un nevienlīdzībai. Mans uzskats ir, ka pirms cilvēks runā, viņš domā vai arī —runā, domājot. Tālāk viņš vai viņa kaut ko dara, un darot runā vēl (teiksim producē vai reproducē valodu). Tāpēc kā integrācijas pamatu es primāri saskatu kopējas sapratnes iegūšanu un sadarbību vienlīdzības garā (oficiāli tiek akcentētas «kopējas vērtības») — valoda/valodas tikai sekos šiem procesiem. Tādejādi likt šeit lingvistisko reprodukciju kā prioritāti integrācijas kontekstā, manuprāt, ir ļoti rupja un dārga kļūda. Vienīgā latviešu valodas protekcija, ko es atbalstu un redzu kā pamatotu, ir tās iecelšana vienīgās oficiāli administratīvās valodas statusā. Valodas prakse vai lietojums nav politiski vai «zinātniski» jāforsē, bet jāatstāj Latvijas tautas ziņā, kā to paredz Satversme. Jebkura šāda lietojuma ieforsēšana būtībā ir tirānija un ir pretrunā ar brīvības, demokrātijas un vienlīdzības idejām. Cilvēkam jābūt tiesībām izpaust sevi dabiskā veidā, cilvēkam ir jābūt tiesībām uz izvēli, tai skaitā valodas izvēli. Cilvēkam jābūt tiesībām nekalpot valodai kā elkam vai kultivāram, bet otrādi — valoda, kas nāk no mums pašiem, ir cilvēka rīcībā — lietošanai, priekam un baudījumam (šeit skaidri parādās tas kā valsts lingvistiskā autentifikācija ņem virsroku pār indivīda tiesībām). Piedevām, ja mēs būvējam politisku nāciju daudzkultūru apstākļos, tad etnosam vairs nav izšķirošas nozīmes, konsekventi arī tā «pamatam». Valodai vairs nav jākalpo par kodolu vai bāzi ne etnosa uzturēšanā, ne integrācijas veicināšanā (etnoss pats uzturēs valodu, nevis otrādi). Latvijas tauta ir nācija ar kopēju valodu, kas ir šīs nācijas oficiālais medijs (bet ne vienīgais). Etnosu vairs nevar veidot vai fiksēt uz valodas bāzes kaut vai tāpēc, ka latviski integrēties sākušie nelatvieši sevi par latviešiem vai kā savādāk uzskata nācijas piederības kontekstā, nevis etniskajā, t.i. lingvistiski pievienojot sevi latvju etnosam, kurš neapšaubāmi Latvijai dod savu autentiskuma dzirksti. Bet šim elementam nevajadzētu kļūt, kā krievu avīzes izsakās «etnokrātiskam», jo šāds process bremzē Latvijas multietniskās tautas apvienošanu, ķēdveidīgi ieforsējot elites kultivēto un varas centralizēto valodas-identitātes-valsts triādes autentiskuma interpretāciju «latviskās Latvijas» mērķa sasniegšanai. Nobeigumā gribētu teikt, ka valodas politikas veidotājiem, pirms piedāvāt sociolingvistisko inženieriju un plānot kaut ko cilvēkiem tik smalkā, netveramā un jūtīgā sfērā kā valoda, es varu ieteikt labāk izprast multikulturālas sabiedrības cilvēka būtību vai vispār cilvēku kā tādu. Nav vērts izstudēt pasaules valodas politikas ideoloģijas un prakses, neizprotot cilvēka raksturu un paradumus vispār un šeit uz vietas sociālo, ekonomisko un politisko pārmaiņu virziena kontekstā (brīvais tirgus, demokratizācija). (Druvietes publikācijās ir minimāla atsauce uz pasaules valodas politikas pieredzi un tās spilgtākajiem domātājiem — galvenais domātājs un ideologs, šķiet, ir pašsvarīgā profesore-politiķe pati). Jeb varbūt domāsim, ka «pašpietiekamie» krievi savu valodu var vienkārši izgulēt kā paģiras? Manuprāt, vārds «pašpietiekamība» kritiskā nozīmē brīvajā pasaulē nemaz neeksistē — brīvās nācijas nesaprastu, kas ar to būtu domāts (ja tev viss pietiek, tad jau tas ir tikai apsveicami un, kam nāktu prātā citam par to aizrādīt?). Ir jārespektē likumīga cilvēka izvēle — vienalga kāda tā būtu.Runā, ka cilvēka pretrunīgo dabu vislabāk savās lugās atklājis Šekspīrs. Domāju, ka arī mūsu mentalitātei tuvākais Dostojevskis pārāk neatpaliek. Jeb varbūt Andersens vai Skalbe? Valodas politiķi teiks, ka ir šo visu lasījuši? Tad man ir jautājums: ko jūs no tā visa sapratāt, ko mācījāties un, ko esat realizējuši savā dzīvē? Pa to laiku, kamēr jūs domājat, es jums piedāvāju Latvijas alternatīvo valodas politiku saviem vārdiem, par kuru droši vien lielāka interese būs jūsu bērniem, mazbērniem vai pilnīgiem svešiniekiem:Latvijas oficiāli administratīvā valsts valoda ir latviešu, jo tās izcelsme ir Latvija — tā ir maza un ir jāaizsargā. Latvija ir daudzkulturāla nācija, tādēļ valodu un kultūru sadzīvošanas jautājums Latvijā nedrīkst būt politiski ekspluatēts. Šo jautājumu risināšanā ir jāizmanto pareizs demokrātiskās līdzdalības process, panākot sabiedrisko konsensu. Latviešu valodas aizsardzība nedrīkst notikt jebkurā cilvēku cieņu aizskarošā veidā. Ārpus administratīvās funkcijas visas Latvijas valodas ir vienādā statusā. Jebkāda veida lingvistiska diskriminācija (uz valodas pamata) nav pieļaujama. Jāievēro daudzvalodības realitāte un vajadzības daudzkulturālās iestādēs un publiskās vietās. Nepieciešamie paziņojumi un izkārtnes pēc vajadzības jebkurā valodā nav ierobežojamas. Valdība nodrošina latviešu, krievu un svešvalodu apguvi visiem, atstājot šo valodu neadministratīvo lietojumu Latvijas tautas ziņā. Latvijas bilingvālajās zonās (piemēram, Rīgā un Daugavpilī) pašvaldības funkcionē divās valodās. Lai gan Latvijā ir viena oficiālā valoda, Latvijas nācija savā būtībā un paradumos ir bilingvāla, tādēļ tā integrējas divās valodās, kuras kalpo kā integratīvs līdzeklis.Valsts valodas politikas pamatnostādnes 2005.-2014.gadamValodas plānošanas politika un integrācija Latvijā pēc 1990. gada (Gata Dilāna kritika)>/a> Visas ārējās saiknes norādītas tikai izziņas nolūkā atbilstoši stāvoklim publikācijas dienā. Dialogi.lv neatbild par saikņu saturu un pareizību.