Штаб защиты русских школ, официальный сайт
Штаб защиты русских школ, официальный сайтPar laimi, ir vēl viena izeja – tā ir pasaules un Eiropas globalizācijaTikai trīs vārdi – deokupācija, dekolonizācija un deboļševizācija, vai trīs burti – DDD, bet cik daudz strīdu jau tie šobrīd izraisījuši. Ar trim burtiem apzīmētie aicinājumi sabiedrībai veikt minētās darbības jau nav jauni. Tie pirmo reizi Latvijā reāli parādījās 1992. gadā, kad tos praksē mēģināja realizēt neaizmirstamais Rīgas jaunās Vidzemes priekšpilsētas izpilddirektors Andrejs Ručs kopā ar LR AP deputātu Juri Dobeli. Tad tā laika sauklis DDD uz gadiem desmit pieklusa, un tagad tas skan atkal. Iemesls šo trīs vārdu dzīvīgumam nav tālu jāmeklē. Valsts organizētā divu nāciju integrācijas politika, vismaz politiski aktīvo cilvēku izpratnē, ir izgāzusies, un mēs pamazām sākam sadzīvot ar ilgi slēptu un stūrgalvīgi neatzītu faktu – ka dzīvojam taču divkopienu sabiedrībā! Nekādi latvijieši neiznāks ne no mūsu krieviem, ne vēl mazāk – latviešiem. Tā vietā sabiedrība neatturami radikalizējas, un Jāņa Jurkāna ilgi propagandētā Tautas saskaņa beidzot ir bankrotējusi. Piecpadsmit gadu ilgs vienotas sabiedrības veidošanas eksperiments ir izčākstējis šā gada 12. un 16. martā, kad to beidzot ir saredzējusi pat oficiālā valsts vara. Tam visam tagad klāt nāk mūsu pretinieku draudi pārvērst arī šā gada 4. maiju pie Brīvības pieminekļa par lielkrievu šovinistu sabatu. Un, lūk, rezultāts – daļa sabiedrības trijos burtos DDD jau sāk redzēt līdzekli daudzu problēmu risināšanai. Tāpēc ir laiks par Latvijas Nacionālās frontes galveno lozungu nevis tikai aroganti viebties, bet runāt pēc būtības. Runa ir par to, ka, ja nu divu kopienu pilna integrācija uz latviskuma pamatiem Latvijā nav reāla, tad viens no risinājumiem vismaz ir vienas kopienas, kaut vai tās kareivīgākās daļas sistemātiska vājināšana. Tomēr vismaz dekolonizācija un tad deokupācija ar spēku Latvijai kā ES dalībvalstij ir nereāla gan politiski, gan fiziski, un to jau saprot pati Latvijas Nacionālā fronte, kas savus trīs burtus parasti lieto. Galu galā – preču vagonu metodes no Torņakalna vai Gulbenes stacijām nekad un nekur, par laimi, vairs neatkārtosies. Diemžēl realizēt divus pirmos D kā cilvēku labprātīgo emigrāciju būs tikpat nereāli. Tie mūsu līdziedzīvotāji, kurus mēs simtreiz gribētu redzēt ejam, nevis nākam, arī nebūs no muļķu mājām. Viņi pilnīgi pamatoti pieprasīs sev izmaksāt solīdus pārcelšanās un iekārtošanās izdevumus jaunas dzīves sākšanai citā valstī, jo tur jau viņus tāpat neviens negaida. Tā kā šī nauda, pat garākā laika periodā izmaksāta, tikpat būs budžeta, tātad nodokļu maksātāju nauda, tad projekts par labprātīgu mūsu nedraugu eksilu būs izgāzies jau dīglī. Kāpēc gan man, Jānim, Pēterim vai Miķelim, būtu jāmaksā par manu nedraugu komfortu mūsu draudzīgajā kaimiņvalstī? Tātad ar varu kaut ko te deokupēt un dekolonizēt nevar, un labprātīgos pārceļotājus nopirkt arī nevarēs. Ko gan darīt, jo ar latviešu un krievu savstarpējo apkarošanos neko nepanāksim, un kopienu savstarpējais naidīgums tad tikai pieaugs. Es vēlos tikai vienu – mūsu valstij jāpaliek kopumā latviskai, ar mierā un relatīvā saticībā dzīvojošu, kaut lielā mērā sašķeltu sabiedrību. Tātad atliek vienīgi panākt kaut kādu mierīgu līdzāspastāvēšanu. Bet kādu un no kura brīža?Vispirms – abās kopienās ir liels pensionāru, respektīvi, cienījamos gados esošu cilvēku skaits. Gados vecie latvieši vēl labi atceras 1941., 1948. un 1949. gada eksekūcijas, un viņu vēsturiskā atmiņa ir iecentrēta pārdzīvotajās ciešanās. To pašu, tikai ar pretēju zīmi, var teikt par solīda vecuma krieviem, kuri 2. pasaules karu uzskata par Lielo Tēvijas karu, šo karu uzskata par heroisku laiku un tā laika komunistisko valsts varu – par toreizējās heroikas nesējiem. Abām šīm mūsu sašķeltās sabiedrības daļām es nekādu samierināšanos nesaredzu, un viņu problēmas likvidēs tikai kaps. Atvainojiet, jā, kaps, kad senā Tēvijas kara slava un senās GULAG mokas būs zudušas līdz ar pašu karotāju un cietēju pārcelšanos uz citu pasauli. Bet ko tad darīs pārējie pēc šiem gadiem? Tad būs izveidojusies jauna pēcatmodas laika paaudze, kurā tie vieni par spoži uzvarēto 2. pasaules karu uzzinās tikai skolās, bet otri vairs nerunās par GULAG. Un visiem kopā viņiem dažādās tagad jutīgās dienas būs tikai datumi kalendārā, kuros viņu iepriekšējās paaudzes gāja vai nu pie Mildas, vai pie Pārdaugavas monstra. Viņiem būs citas rūpes. Visu izšķirs tas, kāda vēl būs šī jaunā paaudze. Domāju, ka tā uzreiz nebūs gluži toleranta. Vecie Tēvijas kara veterāni saviem mazbērniem un mazmazbērniem noteikti jau būs iemācījuši savus priekšstatus par dižās krievu nācijas «pelnīto vietu» visā pasaulē, un latviešu māmiņa saviem mazbērniem noteikti atstās labāko, kas viņai ir, – savu mīlestību pret visu latvisko tai zemītē, ko par Latviju sauc. Ar visu to situācija tomēr vienkāršosies. Agrāk divu kopienu ūdensšķirtne bija daļēji pamatota ideoloģiski, bet tagad atliks viens vienīgs etniskais faktors. Kāda tad būs Latvija šajos apstākļos? Latviska vai divvalodīga, vai pat kosmopolitiska – ar jebkuru valodu, ar kuru krogā var alu pasūtīt? Viens drošs resurss, realizējot vecum veco DDD, tomēr pastāv. Tas ir – veicināt Rietumu latviešu emigrantu pēctečus atgriezties Latvijā. Būs zināms Latvijas etniskā sastāva uzlabojums un ieguldījums arī tajā trešajā D deboļševizācijā. Bet ar to nepietiks. Par laimi, ir vēl viena izeja – tā ir pasaules un Eiropas globalizācija, kas pirmajā brīdī šķiet vienlīdz nepatīkama gan nacionāli noskaņotam latvietim, gan tādam pašam krievam. Kas ir mūsu diskomforta pamatā Latvijā tagad? Apstāklis, ka man nepatīkamie cilvēki visu laiku ņirb acu priekšā, ka no tiem nekādi nevar aiziet un ka tie rādās pat mūsu māju kāpņu telpās, kur ir kirilicā uzskrīpots Ļena + Saša = Ļubovj. Ko tagad dara parasts latvietis pēc augstskolas beigšanas, kas neredz te iespēju pietiekami nopelnīt? Viņš nu jau bez apdomāšanās pamet šo valsti un brauc, kur tik acis rāda. Tā ir mūsdienu globalizācija darbībā, un tā materiālās eksistences jomā mūs jau skar pilnībā – gan latviešus, gan krievus.Tad nu cerēsim, ka globalizācija sāks darboties arī ilgtspējīga psiholoģiskā diskomforta novēršanā. Piemēram, tie, kuri 2005. gada 4. maijā grib mītiņot nevietā, viegli spēs aizbraukt pavisam – prom no viņiem pārāk latviskās un netīkamās Latvijas uz jebkuram pilnīgi pieņemamo Eiropas tautu kausējamo katlu – Vāciju vai Skandināvijas pilsētām Stokholmu vai Oslo, kurās, lai tevi uzskatītu par īstu vācieti, zviedru vai norvēģi, nemaz nevajag vairs būt blondam liela auguma bālģīmim. Tas, kādā valodā mūsu nacboli tur runās, nav vairs svarīgi. Galvenais, ka viņi tur noteikti nerunās nīstajā latviešu valodā, un ar to viņiem pietiks. Tā kā krievu «minoritāte» šeit sevi izjūt kā apdraudēto sabiedrības daļu, šejienes krievi pēc savas mentalitātes un cīņas spējām ir pavisam cita tauta nekā, teiksim, Pleskavas apgabala krievi. Šie mūsējie Stokholmā, Oslo vai Berlīnē adaptēsies vēl labāk nekā Latvijā un turienes bezzobaino demokrātiju apstākļos ātri taps bagāti un vareni. Tātad mūsu krievi tur pavisam viegli sasniegs to, par ko šeit viņiem ir sūri un grūti jācīnās. Tad nu, lūk, tur ir DDD ideologu ceļš! Rādīsim mūsu neapmierinātajiem deokupējamajiem un dekolonizējamajiem ceļu uz viņu apsolīto zemi. Aidā, uz Rietumiem, kur latviešu valoda nebūs obligāta! Izmantosim to, ka zviedri, norvēģi vai vācieši paši ļoti negrib būt sētnieki, asenizatori, oficianti un apkopējas. Parādīsim saviem līdzpilsoņiem vai līdznepilsoņiem vietu, kur viņi tomēr varēs iekarot savas starta pozīcijas. Mācīsim viņus, un globalizācijas pamatprincips – kur maize, tur tēvzeme – strādās mūsu labā. Un tad DDD un A. Gardas kungs vairs nebūs nekas ekstrēms vai pārmērīgs un pats trīs burtu lozungs sāks strādāt. NRA